ECT 2019. gada 14. marta spriedums lietā Kangers pret Latviju (sūdzība Nr. 35726/10).
- gadā pieteikuma iesniedzējam tika sniegta palīdzība sūdzību sagatavošanā. Pēc tam sūdzības tika apvienotas un paziņotas Latvijai.
Lietā tika veiksmīgi izskatīta sūdzība par iesniedzēja notiesāšanu par atkārtotu pārkāpumu pirms tiesvedības pabeigšanas par iepriekš izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Lieta ir pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta prasības.
Lietas apstākļi
gada februārī iesniedzējam tika pieņemts lēmums, ar kuru viņam tika atņemtas tiesības uz diviem gadiem vadīt transportlīdzekli par vadīšanu alkohola reibumā. Policija 2009. gada jūlijā sastādīja protokolu par administratīvo pārkāpumu, saskaņā ar kuru iesniedzējs vadīja transportlīdzekli, kamēr viņam tika atņemtas tiesības vadīt transportlīdzekļus. Iesniedzējs sūdzējās par šo protokolu.
Pirms tika pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja sūdzību, policija 2009. gada septembrī sastādīja vēl vienu administratīvā pārkāpuma ziņojumu, saskaņā ar kuru iesniedzējs atkārtoti izdarīja pārkāpumu viena gada laikā, vadot personu, kurai atņemtas tiesības vadīt transportlīdzekļus. Iesniedzēja sūdzība tika noraidīta.
LIKUMU JAUTĀJUMI
Par atbilstību Konvencijas 6. panta 2. punktam. Procesa laikā trešajā administratīvajā lietā Latvijas tiesas konstatēja, ka iesniedzējs atkārtoti izdarījis pārkāpumu, vadot transportlīdzekli, ko izdarījusi persona, kurai uz vienu gadu atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības. Vienlaikus tiesas tieši atsaucās uz 2009. gada jūlijā sastādīto protokolu par administratīvo pārkāpumu, attiecībā uz kuru tiesvedība par iesniedzēja sūdzību vēl nav pabeigta. Secinājums, ka iepriekš izdarītais nodarījums bija pamats atkārtota pārkāpuma atzīšanai, neizbēgami nozīmēja, ka iesniedzējs arī agrāk bija izdarījis līdzīgu nodarījumu.
Attiecībā uz faktiskajiem un juridiskajiem pieņēmumiem, kas pastāv jebkurā tiesību sistēmā, Konvencija tos principā neaizliedz. Tomēr Līgumslēdzēju Valstu iestādēm tās jāierobežo līdz saprātīgām robežām, ņemot vērā attiecīgo interešu nozīmīgumu, un jāsaglabā iespēja izmantot tiesības uz aizstāvību. Gadījumos, kad Tiesa analizēja faktiskos un tiesiskos pieņēmumus kriminālprocesa ietvaros, tā īpaši ņēma vērā procesuālās garantijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kurus apsūdzētais varēja izmantot, lai atspēkotu šos pieņēmumus. Gadījumos, kad trūka procesuālu garantiju, lai atspēkotu pieņēmumus, tika atzīts, ka nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta.
Iesniedzējs tika atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījuma atkārtotā izdarīšanā un ne tikai par transportlīdzekļa vadīšanu, atņemot viņam tiesības vadīt transportlīdzekļus, un saistībā ar to viņam tika uzlikts ne tikai lielāks naudas sods, bet arī piecu dienu arests, kas viņam bija jāizcieš. pirms nav izbeigta tiesvedība par iepriekš izdarītu pārkāpumu. Pieteikuma iesniedzēja gadījumā prezumpcija attiecās uz faktu, ka viņš ir izdarījis pārkāpumu, par kuru tika ierosināta tiesvedība citā administratīvā lietā. Latvijas tiesas secināja, ka administratīvā pārkāpuma protokols, kas sastādīts saistībā ar iepriekšējo pārkāpumu, viņiem bija juridisks spēks, neskatoties uz to, ka tas tika pārsūdzēts. Tādējādi prasītājam tika liegta iespēja tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz šo pieņēmumu.
REZOLŪCIJA
Lietā tika pārkāptas Konvencijas 6. panta 2. punkta prasības (pieņemtas ar sešām balsīm “par” un “pret”).
MAKSĀJUMS
Piemērojot Konvencijas 41. pantu. Tiesa atzina, ka Konvencijas pārkāpuma konstatēšana pati par sevi ir pietiekams taisnīga atlīdzība par jebkādu morālo kaitējumu, un prasības par morālo kaitējumu tika noraidītas.