ECT 2019. gada 10. janvāra spriedums lietā Ecis pret Latviju (sūdzība N 12879/09).
- gadā iesniedzējam tika sniegta palīdzība sūdzību sagatavošanā. Pēc tam sūdzība tika nosūtīta uz Latviju.
Lietā veiksmīgi tika izskatīta sūdzība par pilnīgu cietumnieku atvaļinājumu aizliegumu ieslodzītajiem vīriešiem slēgtajos cietumos. Tika pārkāpts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants saistībā ar konvencijas 14. pantu.
Lietas apstākļi
Latvijas brīvības atņemšanas iestāžu sistēmā visi ieslodzītie vīrieši, kas notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, tiek turēti slēgtās iestādēs ar maksimālu drošības līmeni, un viņiem nav tiesību uz cietuma laiku pirms pārvietošanas uz daļēji slēgtu iestādi, kas ir iespējama tikai pēc aiziešanas puse no viņa termiņa. Tajā pašā laikā ieslodzītās sievietes, kas notiesātas par līdzīgiem noziegumiem, tiek turētas daļēji slēgtās iestādēs jau no soda izciešanas sākuma.
Iesniedzējs tika notiesāts par slepkavību un viņam tika piespriests 20 gadu cietumsods. Kamēr viņš atradās slēgtā cietumā un viņam tika piemērots vidējais drošības līmenis, viņa tēvs nomira un iesniedzējs lūdza atļauju apmeklēt viņa apbedīšanu. Viņam tas tika liegts, jo atļauju uz laiku iziet no cietuma varēja saņemt tikai ieslodzītie, kuriem bija noteikts minimālais vai vidējais drošības līmenis un kuri tika turēti daļēji slēgtās telpās. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņš ir cietis no diskriminācijas dzimuma dēļ attiecībā uz attiecīgo cietuma režīmu, kā dēļ viņš ir atteicis atvaļinājumu.
LIKUMU JAUTĀJUMI
Par atbilstību Konvencijas 14. pantam saistībā ar Konvencijas 8. pantu. a) Vai pieteikuma iesniedzējs bija līdzīgā vai līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar ieslodzītajām sievietēm Atšķirīgā attieksme attiecās uz vīriešiem un sievietēm, kuras notiesātas par vienādiem vai līdzīgiem noziegumiem un tika sodītas ar brīvības atņemšanu. Sūdzība attiecās uz to, kā attiecīgais cietumu režīms ietekmēja ieslodzīto ģimenes dzīves ierobežojumus, jo īpaši attiecībā uz viņu tiesībām uz atvaļinājumu cietumā līdzjūtības dēļ. Rezultātā sūdzība attiecās uz jautājumiem, kas bija svarīgi visiem ieslodzītajiem. Ņemot vērā iesniedzēja sūdzības raksturu, viņš varēja pieprasīt, lai viņa situācija būtu līdzīga ieslodzīto sieviešu situācijai, kura ir notiesāta par tādiem pašiem vai līdzīgiem noziegumiem.
- b) Vai atšķirīgā attieksme bija objektīvi pamatota? Valdība apgalvoja, ka atšķirīgās attieksmes mērķis ir aizsargāt ieslodzītās sievietes no identiskas pieejas piemērošanas negatīvajām sekām, kā rezultātā viņu īpašās vajadzības netiks ņemtas vērā.
Ieslodzīto sieviešu īpašās vajadzības, jo īpaši tās, kas saistītas ar mātes stāvokli, lai nodrošinātu būtisku dzimumu līdztiesību, nav jāuzskata par diskriminējošām. Attiecīgi dažas atšķirības vīriešu un sieviešu ieslodzījuma režīmos bija pieņemamas un pat varētu būt vajadzīgas, lai nodrošinātu būtisku dzimumu līdztiesību. Tomēr saistībā ar soda izciešanas sistēmu un cietumu režīmiem atšķirīgai attieksmei atkarībā no dzimuma jābūt samērīgai proporcijai starp izmantotajiem līdzekļiem un izvirzīto mērķi.
Laikā, kad iesniedzējs pieprasīja atvaļinājumu no cietuma, viņam jau bija nodots vidējais drošības līmenis slēgtā cietumā. Viņa lūgums netika precīzi apmierināts, pamatojoties uz to, ka uz viņu attiecās vidēja līmeņa drošības režīms un viņš tika turēts slēgtā cietumā. Ne pilnvarotās valsts institūcijas, ne Latvijas varas iestādes nenorādīja citus motīvus, kas būtu par pamatu šim lēmumam. Tajā pašā laikā sievietēm, kas atrodas ieslodzītajos līdzīgos apstākļos, tas ir, tām, kas notiesātas par vieniem un tiem pašiem noziegumiem, kurām piespriests vienāds sods un kurām tiek nodots vidējais drošības līmenis pēc pusgada izciešanas, būtu tiesības pamest cietumu, jo no paša sākuma izcieta sodus daļēji slēgtos cietumos.
Pamatojot šo atšķirību, Latvijas varas iestādes apgalvoja, ka ieslodzītās sievietes parasti ir mazāk agresīvas un pakļautas vardarbīgām darbībām, savukārt ieslodzītie vīrieši bija vairāk pakļauti vardarbībai starp ieslodzītajiem un mēģinājuši aizbēgt, un viņi radīja lielāku drošības risku nekā sievietes cietuma darbinieki. Pat ja šo apgalvojumu apstiprinātu ar attiecīgiem datiem, tas nebūtu pietiekami, lai attaisnotu šādu atšķirīgu attieksmi. Cits secinājums būtu līdzvērtīgs secinājumam, ka ieslodzītie vīrieši, salīdzinot ar ieslodzītajām sievietēm, kuras izdarījuši tieši tādus pašus noziegumus, bija tik bīstami, ka individuāls situācijas novērtējums būtu bezjēdzīgs. Šāda pieeja nebūtu savienojama ar Eiropas Tiesas judikatūru, kurā uzsvērta nepieciešamība individuāli novērtēt visu ieslodzīto bēgšanas risku.
Lai arī brīvības atņemšanai var būt likumīgi penoloģiski pamati, Eiropas krimināltiesību politikas uzsvars tiek likts uz brīvības atņemšanas rehabilitācijas mērķi. Šis princips tiek piemērots neatkarīgi no izdarītā nozieguma vai noteiktā cietumsoda ilguma, un to piemēro arī neatkarīgi no ieslodzītā dzimuma. Ģimenes saišu uzturēšana ir galvenais līdzeklis, lai veicinātu visu ieslodzīto sociālo reintegrāciju un rehabilitāciju neatkarīgi no dzimuma. Turklāt cietuma atvaļinājums ir viens no līdzekļiem, lai veicinātu visu ieslodzīto sociālo reintegrāciju.
Pilnīgais vīriešu aizliegums iziet no cietuma, pat apmeklēt ģimenes locekļa apbedīšanu, neveicināja mērķi risināt ieslodzīto sieviešu īpašās vajadzības. Atteikumam apmierināt pieteikuma iesniedzēja lūgumu par atvaļinājumu, lai varētu apmeklēt viņa tēva apbedīšanu, pamatojoties uz cietuma režīmu, kas pieteikuma iesniedzējam tika piemērots viņa dzimuma dēļ, nebija objektīva un saprātīga pamatojuma.
REZOLŪCIJA
Lietā tika pārkāptas Konvencijas 14. panta prasības saistībā ar Konvencijas 8. pantu (pieņemts ar piecām balsīm “par” un divām “pret”).
MAKSĀJUMS
Piemērojot Konvencijas 41. pantu. Tiesa piešķīra iesniedzējam EUR 3 000 par morālo kaitējumu.