Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 5. oktobra spriedums lietā Kaleja pret Latviju (sūdzība Nr. 22059/08).
2008 gadā pretendentam palīdzēja sagatavot sūdzību. Pēc tam sūdzība tika paziņota Latvijai.
Gadījumā, ja veiksmīgi izskatījusi šo sūdzību par ilgumu kriminālprocesu pret viņu, kā arī to, ka sākotnēji iesniedzējs apšaubīja kā liecinieks krimināllietā, bez tiesībām uz juridisko palīdzību. Ir pārkāpts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants.
LIETAS APSTĀKĻI
Pieteikuma iesniedzējs strādāja par grāmatvedi būvniecības uzņēmumā un rīkojies kā kasieris. 1997. gada decembrī viņas kolēģi policijai ziņoja, ka ir notikusi nelegāla skaidras naudas izņemšana. 1998. gada 15. janvārī iesniedzējs policijai sniedza rakstisku paskaidrojumu, un 1998. gada 16. janvārī tika uzsākta kriminālprocess. Tolaik pieteikuma iesniedzējs netika informēts par šo lēmumu. Viņai tika izsaukta tikai saruna, un tajā pašā dienā viņai tika uzdots jautājums. Tika reģistrēta liecinieka nopratināšana, un viņa tika informēta par liecinieka tiesībām un pienākumiem. Turpmākajos gados viņa tika uzklausīta kā liecinieks vēl piecas reizes. 2005. gada 27. janvārī viņa tika oficiāli apsūdzēta par līdzekļu piesavināšanos, un viņa saņēma apsūdzētā statusu. Pieteikuma iesniedzēju informēja par viņas aizstāvības tiesībām. 2006. gada novembrī prasītājs tika notiesāts par piesavināšanos, un 2007. gada 29. novembrī Augstākā tiesa noraidīja viņas apelāciju.
Tiesā prasītāja sūdzējās par viņas kriminālprocesa ilgumu un ka pirms 2005. gada 27. janvāra viņa tika apšaubīta kā liecinieks un tādēļ tam nebija tiesību uz juridisko palīdzību.
LIKUMDOŠANAS JAUTĀJUMI
Par atbilstību Konvencijas 6. panta 1. punktam. a) Periods, kas jāņem vērā. Krimināllietās Konvencijas 6. panta 1. punktā paredzēto "saprātīgo termiņu" sāk plūst no personas "apsūdzības" brīža. "Kriminālvajāšana" pastāv no brīža, kad persona ir oficiāli paziņots kompetentai iestādei, ka ir pamats uzskatīt, ka viņš ir izdarījis noziegumu, vai no dienas, kad situācija seja "būtiski ietekmē", akti, kurus varas iestādes izdarījušas rezultātā aizdomām pret viņu.
Pieteikuma iesniedzējs netika oficiāli paziņots par jebkādām apsūdzībām pret viņu līdz 2005. gadam. Tomēr vietējās varas iestādes apsvēra iespēju veikt noziedzīgu nodarījumu no paša sākuma kriminālizmeklēšanas. Policija izsauca prasītāju ne tikai 1998. gada 16. janvārī, bet arī vēl piecas reizes nākamajos gados, lai uzņemtos viņas papildu liecības saistībā ar dažādiem iespējamiem uzņēmuma līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem.
Viņu arī divreiz saņēma konfrontācija. Valsts iestādēm bija aizdomas pret prasītāju no pirmās kriminālizmeklēšanas dienas un visā sākotnējās izmeklēšanas laikā, lai gan liecinieku procesuālais statuss palika.
Ņemot vērā, ka attiecībā uz prasītāju ir aizdomas, par ko liecina, jo īpaši, Tiesas 1998. gada 16. janvāra par kriminālprocesa uzsākšanas, un ka viņa tika vaicāts par savu līdzdalību no paša sākuma kriminālprocesa un visā tās darbības laikā, pašreizējā situācija ietekmēja prasītāju no 1998. gada 16. janvāra par periodu, kas būtu jāņem vērā, sākās 16. janvāris 1998 un beidzās 29 Nov 2007, kad Augstākā tiesa noraidīja kasācijas sūdzību. Tādējādi kriminālprocess ilga deviņus gadus un 10 mēnešus trīs gadījumos.
b) procesa ilguma saprātīgums. Pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanai Latvijas varas iestādes uzņēma vairāk nekā septiņus un deviņus mēnešus. Izmeklēšanā nopietnās nepilnības tika novērstas tikai pēc tam, kad lieta tika atgriezta trīs reizes papildu izmeklēšanas darbībām. Tieši šo nepilnību dēļ, kuras nav atrisinātas laikā, provizoriskā izmeklēšana turpinājās ārkārtīgi ilgi, nevis lietas sarežģītības vai daudzu liecinieku līdzdalības dēļ. Ir arī valsts tiesu bezdarbības periodi. Kaut arī prasītāja netika aizturēta laikā, kad viņai ierosinātās kriminālapsūdzības, par viņas apsūdzību tika apdraudēta brīvības atņemšana. Ņemot vērā lietas apstākļus, kriminālprocesa kopējais ilgums pret prasītāju bija pārmērīgs.
LĒMUMS
Konvencijas 6. panta pārkāpums (vienprātīgi).
Attiecībā uz atbilstību Konvencijas 6. panta 3. punkta 1. apakšpunktam un "c" punktam. No 1998. gada 16. janvāra situācija sāka būtiski ietekmēt prasītāju, un tādēļ šajā datumā bija piemērojamas tiesības uz juridisko palīdzību, kas paredzēta Konvencijas 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā.
Iekšzemes likums attiecīgajā laikā uz lietas apstākļiem, neparedzēja tiesības uz juridisko palīdzību liecinieku, un netiek apstrīdēts, ka prasītājs, kas bija procesuālo statusu liecinieku, nav informēta par tiesībām uz juridisko palīdzību. Tā kā nebija "steidzamu iemeslu", Tiesai bija ļoti rūpīgi jāizvērtē procesa taisnīguma vispārējs novērtējums. Jaunais Kriminālprocesa likums, kurš stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī, tieši paredz liecinieku tiesiskās palīdzības tiesības.
Pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas procesa laikā pieteikuma iesniedzēja liecība palika nemainīga. Viņa neatzina, ka izdarījusi šo noziegumu jebkurā procesa posmā. Viņas liecība netika izmantota kā pierādījums pret viņu. Pieteikuma iesniedzēja pārliecība tika pamatota ar liecinieku un citu materiālu liecībām. Viņai tika dota iespēja apstrīdēt pret viņu vērstos pierādījumus pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas procesa laikā. Šajā sakarā viņa izmantoja savas tiesības visos procesa posmos. Lai gan tas ir nožēlojami, ka iesniedzējs nevarēja saņemt juridisko palīdzību pirmstiesas posmā, kopējais kriminālprocesa taisnīgumu nav neatgriezeniski samazināta trūkst juridiskās palīdzības šajā posmā.
LĒMUMS
Konvencijas 6. panta prasības nav pārkāptas (vienprātīgi).
KOMPENSĀCIJA
Piemērojot Konvencijas 41. pantu. Tiesa prasītājai piešķīra EUR 4000 attiecībā uz morālo kaitējumu.